Latviešu nacionalo karaspeka vienibu
nodibinašanas Sibirija

Ideja par latviešu nacionala karaspeka atjaunošanu Krievija radas 1918. g. vasara Samara, kur pec Vidzemes un Kurzemes ienemšanas no vacu karaspeka un lielinieku apversuma 1917. g. oktobri, bija sapludis daudz latviešu beglu, kas negribeja palikt nedz zem vacu, nedz zem lielinieku varas. Aiz volgas gubernas un Uralos atradas ari daudz latviešu virsnieku un kareivju no latviešu strelnieku un krievu pulkiem, kas neatzina lielinieku valdibu un negribeja nemt dalibu Krievijas pilsonu kara. 1918. g. 27. julija Samaras latviešu sabiedriskas organizacijas notureja apspriedi, kur pienemta rezolucija apliecinaja latviešu strelnieku varonigas cinas ar vaciešiem un izteica velešanos, ka latvieši ir ar mieru no jauna doties cina ar vaciešiem, ja tik viniem butu dota vajadziga iespeja.. Šada rezolucija atbilda ari vietejo krievu politisko darbinieku interesem; tie 16. augusta notureja Samara sanaksmi, uz kuru uzaicinaja ari latviešu un cehu- slovaku parstavjus. Tur krievu parstavji apsolijas latviešu centienus atbalstit. Cehi no savas puses naca ar ierosinajumu formet latviešu karaspeka dalas, lai tas kopigi ar krieviem un cehiem cinitos pret kopejo ienaidnieku - Vaciju.

24. augusta notiek atkal Samaras latviešu sapulce, kura piedalas ap 400 latviešu. Sapulce nolema dibinat atseviškas latviešu karaspeka vienibas cinai ar Vaciju. Lemuma izpildišanu sapulce uztic pagaidu organizacijas komitejai. Jaundibinamas latviešu karaspeka vienibas skaitas Krievijas Satversmes sapulces virsvadiba. Organizacijas komiteja izstrada un iesniedz pec piederibas projektejamo karaspeka dalu parvaldišanas noteikumus. 1. oktobri vietejas krievu tautas valdibas kara ministrs, generalis Galkins, paraksta paveli par 1. Latvijas atbrivošanas bataljona formešanu Troickas pilseta, Orenburgas guberna. Par bataljona komandieri organizacijas komiteja izrauga 1. Daugavgrivas latviešu strelnieku pulka kapteini, Peteri Dardzanu. Latvijas bataljonu iedala krievu tautas armijas Ufas korpusa. 5. oktobri Samaru ienem lielinieku karaspeks. Latviešu organizacijas komiteja un pirmie brivpratigie ar bataljona komandieri Dardzanu priekšgala ierodas 14. oktobri Troicka, kur nakoša diena kapteinis Dardzans paraksta pirmo paveli par 1. Latvijas atbrivošanas bataljona nodibinašanu.

Ar to bija veikti pirmas karaspeka vienibas formešanas priekš sagatavošanas darbi ; bija jau radies kodols, ap kuru auga un veidojas latviešu nacionalas armijas dala, vestidama latviešu patstavigas valsts tieksmes. Bataljona talakais liktenis tomer nebija nodrošinats, jo krievu politiskas aprindas, Kolcakam pie varas nakot, bija redzama nosveršanas no revolucijas sakuma sludinatam tautu pašnoteikšanas tiesibam uz „vienotas un nedalitas” Krievijas centieniem. Šo krievu latviešiem naidigo politisko virzienu uztvera Sibirijas un Uralu latviešu kongresa Omska nodibinata nacionala padome. Vina savas 6.—8. oktobri noturetas apspriedes nolema sutit savus parstavjus uz Jekaterinburgu, kur 16. oktobri ar cehu-slovaku nacionalo padomi nosledza šada satura ligumu: cehi apsola atbalstit latvju tautas patstavibas tieksmes un uznemas latviešu nacionala karaspeka organizaciju. Latviešu karaspeks formejas no brivpratigiem, kas iestajas vina tieši, vai kurus parvieto uz turieni no krievu vai citu tautibu dalam. Latviešu nacionalais karaspeks atrodas zem cehu karaspeka komandas un izpilda Sabiedroto armiju augstakas vadibas dotos rikojumus cinai ar Vaciju un tas sabiedrotiem. Latviešu karaspeka uzturešanas izdevumus uznemas segt cehu-slovaku nacionala padome. Vina ari rupejas par latviešu karaspeka vienibu parvešanu dzimtene. Ar to latviešu nacionala karaspeka organizacija bija nodrošinajusi sev drošaku aizmuguri, un ta vareja rikoties brivaki.

1. novembri organizacijas komiteja izbeidza savu darbibu un nodeva savas pilnvaras Omskas latviešu nacionalai padomei. Bataljonu lietu parzinašanai padome nodibinaja kara lietu nodalu. Par vinas parzini izrauga bijušo 1. latviešu strelnieku brigades komandieri pulkvedi, Karli Gopperu, bet lidz vina ierašanas laikam nodalas vadišanu uztic bij. 5. Zemgales latv. strelnieku pulka kapteinim Janim Briedim; par nodalas locekliem ievel: J. Loku un inženieri J. Lakatu. 1919. g. 1. janvari bataljona skaitas 13 virsnieku, 4 administrativie virsnieki, 13 instruktoru, 15 strelnieku un desmitnieku.

Bataljona sastava papildinašanai ar brivpratigiem karaviriem bataljona komandieris 1919. g. 11. janvari izsutija 7 virsniekus kareivju pavadiba uz šadam pilsetam : Permu, Krasnojarsku, Irkutsku, Celabinsku, Kurganu, Zlatoustu un Miassu.

25. janvari bataljons sanem rikojumu no Ufas II korpusa štaba doties uz kaujas fronti korpusa dalu papildinašanai. Bataljons tomer nedabuja iziet uz krievu fronti, jo 31. janvari cehu-slovaku, karaspeka inspektors, generalis Šokarevs, pazinoja Ufas II korpusam, ka bataljons atrodas cehu-slovaku karaspeka inspektora parzina. Kopš ši laika tad ari Latvijas atbrivošanas bataljons saka sanemt no cehu intendanturas visus apgades veidus.

1919. g. februara meneša beigas Sibirija ieradas francu militaras misijas priekšnieks, generalis M. Žanens (Janin), kura riciba tad ari pargaja visas nacionalas karaspeka dalas. Ta ka krievi latviešu bataljonu no sava sastava vel nebija izsleguši, tad en. M. Žanens bija spiests uzdot bataljonam pagaidam palikt Troicka garnizona dienesta pildišanai, pieskaitot to ka francu armijas atsevišku vienibu pie krievu Jaickas korpusa, kura par štaba priekšnieku bija pulkvedis K. Goppers. 29. aprili bataljons dabu no Jaickas korpusa komandiera rikojumu piedalities cina pret lieliniekiem Kustanajas aprinki. Uzdevuma veikšanai noriko 1. un 2. rotu 120 strelnieku un 7 virsnieku sastava kapt. Brie mas vadiba. Uzdevums ilgst veselu menesi. Vajadamas ienaidnieku, rotas nogaja kajam un nobrauca braukšus ap 900 kilometru, kamer lielinieki iebega Turgajas tuksnesi. Lai panaktu latviešu bataljona izformešanu, vieteja krievu prese cel apvainojumu, ka latviešu rotas butu atlavušas varmacigu un pretlikumigu ricibu pret vietejiem iedzivotajiem. Krievu korpusa komandieris iecela sevišku izmeklešanas komisiju, kura, ka generala Žanena parstavis piedalijas komandants Žils Legra (Legras). Izmeklešana pret latviešiem verstie apvainojumi pieradijas par nepamatotiem; noskaidrojas turpretim, ka nelikumibas vainojami vienigi krievu dalu kareivji un virsnieki. Izmeklešanas komisija, lai glabtu krievu armijas godu, lietu nokluseja.

Laikmets no 1918. g. decembra lidz 1919. g. pavasarim jauzskata par Latvijas atbrivošanas bataljonu pieaugšanas un iekšejas noorganizešanas posmu.

Tas nelielais karaviru pulcinš, kas ieradas Troicka 14. oktobri, pa ziemu bija pieaudzis dažos simtos. Nacionalas padomes nodibinata kara nodala darbojas Jekaterinburga, kas bija izdevigi tai zina, ka te atradas cehu legionu virsvadiba. Latviešu bataljons, kaut gan oficiali skaitijas par piekomandetu krievu Jaickas korpusam, uz noslegta liguma pamata bija cehu armijas sastavdala. Ar francu generala Žanena iecelšanu par Sabiedroto karaspeka virspavelnieku Sibirija ari latviešu bataljona formešana un organizešana nema labveligaku virzienu. Rietumu Sibirijas un Uralu latviešu nacionala padome un vinas kara nodala vareja nodibinat tuvakus sakarus ar latviešu Centralo biroju Talos Austrumos, kurš Vladivostoka 7. novembri 1918. g. parakstija ligumu ar francu militaro misiju par Imantas pulka nodibinašanu. Kopš ši laika brivpratigos sutija, raugoties pec apstakliem, gan uz 1. Latvijas bataljonu, gan uz Imantas pulku.

1919. g. no 23. 28. martam Irkutska sanaca Sibirija dzivojošo latviešu nacionalo organizaciju saeima, kas nodibinaja Sibirijas un Uralu latviešu nacionalas padomes Centralo biroju šada sastava: prof. P. Šmits (goda priekšsedetajs). inž. Mazpolis (priekšsedetajs), R. Zarinš (priekšsedetaja biedrs), A. Švabe (sekretars), A. Stichevics (kasiers), V. Salnajs (arlietu nodalas vaditajs), pulkvedis J. Kurelis (kara nodalas priekšnieks), J. Zarinš (beglu nodalas vaditajs), E. Škipsna (juridiskas nodalas vaditajs), leitnants J. Ozols (atašejs pie gen. Žanena štaba). Saeima pienema lemumu, ka Latvijai jaiegust pilniga pašnoteikšanas tiesiba, t. i. ka par vinas iekartu un attiecibam ar kaiminu valstim lems Latvijas satversmes sapulce. Sibirija formejamas latviešu nacionalas armijas dalas nav izlietojamas krievu pilsonu kara, bet sutamas uz Latviju. Izpildot Irkutskas saeimas lemumu, Rietumu Sibirijas nacionalas padomes kara nodalu parvietoja uz Vladivostoku, lai ta darbotos kontakta ar Irkutska ieveleto Sibirijas un Uralu latviešu nacionalas padomes Centralo biroju. Nodalas priekšnieka amatu izpildija pulkvedis J. Kurelis lidz 1919. g. 7. septembrim, pec kam vina vieta iecela kapt. Jani Briedi. Nodalas priekšniekam karaspeka formešanas un parvaldišanas lietas. bija pieškirtas plašas pilnvaras. Ka abu latviešu karaspeka vienibu augstakam komandierim, kara nodalas priekšniekam Centralais birois pieškira atseviškas brigades komandiera, bet organizacijas jautajumos - pat kara ministra tiesibas.

Lai abas karaspeka vienibas nostaditu vienadu apmacibu, tad kara nodala izstradaja kopeju macibu planu.

1920. g. vasaras sakuma Uralu pretlielnieciska fronte iestajas luzums : Kolcaka karaspeku lielinieki sakava, un tas nekartiba atkapas. Ari latviešu bataljonam julija sakuma pienaca pavele doties uz fronti pret lieliniekiem, bet latvieši to neizpildija, aizbildinadamies, ka bataljons nav beidzis savu formešanos. Lielinieku armija tuvojas Troickai. Kaut gan bataljonam bija dots rikojums doties Orenburgas virziena, bataljona komandieris, neveledamies bataljonu iznicinat krievu pilsonu kara, 25. julija pats uz savu atbildibu izveda bataljonu ka pedejo no Troickas un devas uz Kurganu gajiena kartiba, jo lielinieki bija ienemuši dzelzcela liniju. Gajiena kas ilgi. 10 dienas, jo bija janoiet 395 verstis, nema dalibu 35 virsnieki, 5 adm. virsnieki, 2 arsti, 88 instruktori un 494 desmitnieki un kareivji. Nonakot Kurgana, izradijas, ka dzelzcelam trukst ritoša sastava un bataljonam jamero celš kajam talak uz 120 verstis attalo staciju Makušino. Še bataljons sedas vilciena un 28. augusta iebrauca Omska. Omskas latviešu nacionala padome pasniedza bataljonam nacionalo karogu. 31. augusta bataljons devas talaka cela un 21. septembri sasniedza Krasnojarsku. Še gen. Žanens pazino, ka bataljons piekomandets cehu-slovaku 3. divizijai, no kuras sanem paveli parnemt ,dzelzcela linijas apsardzibu uz rietumiem no Krasnojarskas. 6. oktobri bataljons stajas pie sava uzdevuma izpildišanas. Ar gen. Žanena atlauju bataljons parnema sava riciba laikrakstu Brivais Latvis, kuru bija sacis izdot Omska J. Brumelis 26. marta 1919. g., A. Kocina redakcija. Sakot ar 20. numura Briva Latvja izdošanu turpina Krasnojarska latviešu bataljons. Laikraksta izdošana ar maziem partraukumiem turpinajas lidz bataljona iebraukšanai Vladivostoka 1920. g. 13. junija.

Oktobra meneša beigas bataljonu parvietoja un uzdeva tam apsargat dzelzcela liniju no Jenisejas stacijas lidz Klukvenajas stacijai. 5. novembri bataljons dodas uz jauno dienesta vietu; noradita rajona vinš izpilda sardzes dienestu lidz 1919. g. beigam, kad, sakara ar Kolcaka armijas atkapšanos, latviešu bataljons sanem paveli virzities uz austrumiem un apstaties Verchneudinskas rajona. Cela uz turieni kada dala (ap 300 viru) bataljona sastava šaubas par atkapšanas izdošanos un Klukvenajas stacijas rajona izklist pa vietejam latviešu kolonistu sadžam. Uz šo soli vinus pamudina kaiminos stavošas polu divizijas dalu padošanas lieliniekiem. Lielinieku agitatori megina pierunat ari latviešus sekot polu legionaru priekšzimei, bet latviešu bataljona vairakums agitatoru priekšlikumu noraida; lielinieku puse pariet vienigi macibas komanda : 1 virsnieka un 22 kareivju sastava. Lielinieki tomer latviešiem neuzbruk, un tie 1920, g. 11. janvari izbrauc no Klukvenajas stacijas. Bataljona toreiz skaitijas 75 virsnieki, 5 adm. virsnieki, 1 arsts, 21 apakš karodznieks, 99 instruktori, 582 desmitnieki un kareivji. 27. janvari bataljons ierodas Ukas stacija. Še notiek maza sadursme ar sarkanarmiešiem, bet bataljonam bez zaudejumiem (neskaitot 26 apsaldejušos kareivjus) izdodas nobraukt lidz Nižneudinskai, kur apstakli ir nopietnaki, jo staciju ielenkuši no visam pusem lielinieki. 29. janvari še notiek nopietnaka kauja: bataljons cieš lielakus zaudejumus: 17 krituši, 204 ievainoti un apsaldejušies, 22 kareivji ar gimenem krit gusta. Izbraucot no Nižneudinskas, latviešu vilciens cieš katastrofu; karaviri pie 30° R liela sala kajam dodas lidz nakošai stacijai. Lielinieki vairakkart meginaja uzbrukt Sabiedroto karaspeka dalam, bet kad panakumu nebija, nodibinajas pamiers, un turpmako evakuaciju lielinieki netrauceja. Februari, martu un aprili bataljons pavada cela uz Vladivostoku bez kadiem starpgadijumiem, kamer 23. aprili nonak Harbina, kur vieteja latviešu kolonija tam, ka „pirmam Latvijas atbrivošanas bataljonam cela uz Latviju" pasniedz lielas sirsnibas apdvestu adresi.

Še Harbina bataljona komandieris sanem Sabiedroto Sibirijas karaspeka virspavelnieka, gen. Žanena, 15. aprili parakstitu paveli. kuras noslegums skan šadi:

„Polu divizijai sabrukot, kareivji un virsnieki ir pratuši, neraugoties uz grutibam un zaudejumiem kaujas, izlauzties cauri ienaidnieka kedei un turpinat atkapšanos ar cehu-slovaku palidzibu.

Ar šo 6000 kilometru garo atkapšanas celu cauri visai Azijai, kurai nav lidziga visa kara vesture, un kuras grutibas saprata visi, kas pazist Sibiriju, bataljona karaviri izpelnijušies visparejo cienibu, tapat ari vinu vadonis, kurš pratis vinus izvest caur tik daudz škeršliem. Mans uzdevums ir vel vienreiz to pastripot.”

13. junija bataljons iebrauc Vladivostoka un gatavojas braukšanai uz dzimteni tvaikoni. Vina šai laika skaitas 96 virsnieki, 7 adm. virsnieki, 2 arsti, 27 virsseržanti, 41 seržants, 41 kapralis, 32 dižkareivji un 486 kareivji, kopa 722 karaviri. 20. un 21. junija bataljons 1084 viru sastava ar japanu kugiem Neisli-Maru un Cikusenmaru atstaja Vladivostoku, un 22. junija abi kugi nonak Curugas osta Japana, kur bataljons pilna sastava parvietojas uz anglu kuki Voroneža, kas 24. junija atstaja ostu, lai dotos uz Liepaju. Liepaja tvaikonis pienaca 3. oktobri un pec trim dienam bataljons pa dzelzcelu ieradas Riga. 28. oktobri bataljonu ieskaitija Latvijas armijas sastava un pardeveja par Latvijas strelnieku pulku. Laika no 1.-30. novembrim pulks parformejas un sagatavojas robežsargu dienestam. 6. novembri pulka komandieris Dardzans nodeva pulka komandešanu kapteinim Baumanim. Decembra menesi pulks izbrauca uz Latgali un novietojas Rezekne, Kraslava un Ludza. 1922. gada, sakara ar robežsargu izformešanu, Latvijas strelnieku pulku parformeja, pardevejot to par Latvijas strelnieku bataljonu un iedalija to ka III bataljonu 10. Aizputes kajnieku pulka.

Ap to pašu laiku, kad par Latvijas brivošanas bataljona formešanu pacelas jautajums Samaras Latviešu sabiedriskas organizacijas, Talos austrumos dzivojošie latvieši bija nodibinajusi 1918.g, 5. novembri Vladivostoka savu Centralo biroju un ari atraduši par nepieciešamu dibinat latviešu karaspeka vienibas zem francu virspavelniecibas, ka ari noorganizet brivpratigo vakšanu Vladivostoka, Habarovska, Cita, Irkutska, Krasnojarska un Blagovešcenska. 11. novembra sede Centralais birojs, kura ietilpa prof. P. Šmits, rakstnieks A. Švabe, V. Salnajs, M. Salnajs, J. Mazpolis, J. Berzinš un V. Leitis, par latviešu formejama karaspeka vienibu priekšnieku iecela bij. 5. Zemgales Latviešu strelnieku pulka bataljona komandieri, pulkvedi J. Kureli. Kad latviešu noluki formet savu nacionalo karaspeku klust zinami vietejam krievu armijas virspavelniekam, tas pasludina, ka nacionala karaspeka dalu formešanas vajadziga vina atlauja. Latvieši tomer neliekas trauceties un virza talak savu nacionalo vienibu formešanas un izveidošanas darbu.

1918. g. 1. decembri pulkvedis Kurelis paraksta savu pirmo paveli, kura pazino, ka Talo austrumu latviešu Centralais birojs 14. novembri vinu iecelis par pulka komandieri, un ka vinš stajas pie pulka formešanas. Šo pulku Centralais birojs nolema saukt par Imantas pulku.

Pulka formešanas sakuma radas grutibas ar kareivju apmacišanu. Latviešu valoda nebija militaro reglamentu ; nebija izstradata ari militara terminologija. Lai šos trukumus pec iespejas atri noverstu, Centralais birojs 1918. g. 6. decembri ieveleja prof. P.. Šmitu, leitnantu J. Ozolu un A. Švabi seviška valodas komisija, kam uzdeva izstradat latviešu militaras komandas terminologiju. Tai paša sede nodibinajas otra komisija ar uzdevumu izstradat Imantas pulka parvaldišanas noteikumu projektu.

Kad 1919. g. sakuma Vladivostoka ieradas Sibirijas nacionalas padomes nodibinata kara nodala, abas komisijas darbibu izbeidza.

Pulka formešanas darbi norisinajas loti grutos apstaklos. Bija jarekinaja ar krieviem, franciem un visparigi ar arkartigi sarežgito politisko stavokli Talos austrumos (krievu atamanu avanturas, komunistu agitacija, atklatas sacelšanas). Krievu armijas iestades pulka formešanai lika cela visadus škeršlus un latviešus no savam dalam neatlaida. Brivpratigo vakšanas biroji, ieverojot Sibirijas milzigos attalumus, nespeja isa laika darbibu attistit velama virziena. To pa dalai var izskaidrot ari ar to, ka Talo austrumu Centralam birojam truka laikrakstu, kas veicinatu vina sprausto merku popularizešanu; vieteja krievu prese pret latviešiem bija noskanota nelabveligi. Bet daudz naidigak uz latviešiem raudzijas militaras autoritates. Generalis M. Žanens savas 1933. g. publicetas atminas (Ma Mission en Siberie 1918—1920) pastasta, ka krievu iestažu naids pret latviešiem bijis liels un prasijis no vina daudz pulu naida seku noveršanai. Kada 1919. g. februari notikuša saruna krievu armijas štaba priekšnieks Lebedevs izteicies Žanenam, ka vienigi pareizais ricibas veids butu likt visus latviešus apšaut. Bet grutibas draudeja ari no citas puses. Generalis Žanens sanema no savas priekšniecibas Parize paveli likvidet saformetas latviešu karaspeka dalas. Acimredzot, tas notika uz Sibirijas krievu valdibas pieprasijumu. Šo rikojumu Žanens un francu komisars Sibirija grafs de Martels tomer neizpildija, jo vini atrada, ka latviešiem vienreiz dota atlauja nav atsaucama. Gen. Žanens atbildeja, ka jau pastavošas latviešu karaspeka vienibas nebutu velams izformet, un ka jaunas vienibas vairs netikšot atlauts formet.

Tados apstaklos pulka formešanas noriteja lena gaita. 1919. g. 1. aprili pulka skaitijas 41 virsnieks un 196 kareivji. Brivpratigo vakšanas darba naca priekša vairaki starpgadijumi, kas trauceja pulka izsutito emisaru darbibu. Viens no sapigakiem atgadijumiem bija ta saucama Bockarevas tragedija.

1919. g. 15. marta Imantas pulka brivpratigo vacejs Peteris Canka veda no Cernajevo-Seiskas rajona novietotam latviešu kolonijam pa Amuras dzelzcelu uz Vladivostoku Imantas pulkam 31 brivpratigo. Amuras dzelzcela austrumu josla tani laika atradas zem japanu karaspeka kontroles un uzraudzibas. Blakus dzelzcelam opereja latviešiem naidigs krievu karaspeks. Krievu komandieris telegrafejis japanu divizijas komandierim, un pedejais — Bockarevas stacijas komandantam, lai apturot vilcienu, jo vina braucot komunisti, kas gatavojoties uzbrukt stacijai. Japaniem jau vairak reizes bija pienakušas zinas, ka komunisti gatavo viniem uzbrukumu un tapec tiem bija iemesls but uzmanigiem, jo netalu no šejienes komunisti bija nesen uzspridzinajuši tiltu par Sejas upi. Bockarevas stacijas komandants, kura riciba bija rota kareivju, ielenca vilcienu. Brauceji pa lielakai dalai bija begli un nesaistija pie sevis japanu uzmanibu, bet 32 latviešu brivpratigie atgadinajuši tiem komunistu partizanus; japani vinus arestejuši un nošavuši. Kad šis gadijums naca zinams Sibirijas latviešu nacionalai padomei, vina ierosinaja lietas izmeklešanu un iesniedza Vladivostoka dzivojošam japanu diplomatiskam parstavim prasibu izmaksat kritušo pakal palicejiem pensiju. Japanu valdiba atvainojas un izteica savu noželošanu par bedigo parpratumu. Tad pat vina iemaksaja Latvijas valdibai 172.800 jenas izsniegšanai nošauto latviešu piederigiem.

Pulkam stavot Vladivostoka, to bieži piemekleja dažadas epidemijas: tifs, holera, cholerina, kas plosijas Vladivostoka un tas tuvaka apkartne. Šis epidemijas prasija ari no Imantas pulka vairakus upurus, kuri gulditi Vladivostokas latviešu kareivju bralu kapos.

Sava pastavešanas laika Imantas pulks izpildija garnizona dienesta pienakumus Vladivostoka novietota Sabiedroto karaspeka garnizona. Pulku bez tam vel nodarbinaja dažadas dienesta gaitas. Tas gaja starptautiskas militaras policijas patrulas, pavadija Sabiedroto kara materialu sutijumus Kolcaka armijai, apsargaja Vladivostokas ostas noliktavas, kur glabajas Sabiedroto kara materiali.

1919. g. 31. decembri pulka bija vislielakais karaviru sastavs: 74 virsnieki un 1114 kareivji ; pec tam tas dažada iemesla del samazinajas. Kad 1920. g. 1. februari Vladivostoka krita Kolcaka valdiba un vara pargaja vietejo pašvaldibas iestažu rokas, no pulka aizgaja 2 rotas kareivju ar visiem ierociem un apgerbu. Dala no aizgajejiem cereja noklut atrak Latvija, bet citi to darija, klausidami lielinieku agitatoriem. 29. marta 1920. g. pulka skaitijas 90 virsnieku un kara ierednu un 76S instruktori un kareivji. Pulks sastaveja no 2 bataljoniem (bataljona 3 rotas), instruktoru macibas komandas, sanitaru nodalas, ložmeteju, jatnieku, izluku un sakaru komandas, orkestra, saimniecibas nodalas un rezerves. Pulka uzturu un apbrunošanai nepieciešamos materialus izsniedza francu intendantura.

Pulks uz Latviju izbrauca trijas partijas. Pirma partija — 32 virsnieki un 255 kareivji — izbrauca no Vladivostokas 28. februari 1920. g. kiniešu tvaikoni Gveneth zem anglu karogu un nokluva Riga 5. junija. Otra partija 465 karaviru sastava ar anglu tvaikoni Danija izbrauca 23. marta 1920. g. un ieradas Liepaja 21. junija, nobraukdama ap 25.000 kilometru. Pedejie imantieši — skaita 119 - ieradas Latvija 1920. g. novembri ar tvaikoni Brandenburgs.

Imantas pulku, pec ierašanas Latvija, izformeja. Pulka karavirus pa dalai demobilizeja, pa dalai sadalija starp citam karaspeku dalam. Daži no viniem dabuja nemt dalibu Latgales robežu sargašana lidz miera liguma noslegšanai ar Krieviju 1920. g. 11. augusta.

Pulks nepilnos 2 pastavešanas gados pardzivoja 5 komandetu mainas: pulkvedi Kureli, majoru Pone, kapteini Lobe, kapt. Ozolu un kapt. Groskaufmani, kura komandešanas laika pulks ieradas Latvija.

Par Latvijas atbrivošanas bataljona un Imantas pulka uzturešanu Sibirija Francijas valdiba 1922. g. pieprasija no Latvijas valdibas 8.500.017 franku lielu atlidzibu. Par abu pulku parvešanu dzimtene uz anglu valdibas pieprasijumu Latvijas valdiba ar 30. junija 1925. g. lemumu piekrita samaksat 130.000 marcinu sterlinu.