Kārlis Bēts: – Šajā pļavā es uzreiz saskatīju lidlauku.

Uz topošā lidaparāta stūri preten­dē ne tikai Kārlis, bet arī viņa dzīves­biedre Olga, kas sakās tikām nelaist Kārli pie lidošanas, kamēr arī viņa ne­būs apguvusi pilotes iemaņas. Olgai lidot patīk – pērnvasar turpat netālajā Jūrmalciemā Kārlis viņai uzsaucis li­dojumu ar planieri.

Kārļa Bēta lidaparāts

divvietīga "Sonex" lidmašīna garums – 5,5 metri

"  spārnu platums – 6,7 metri

"  svars – 258 kg

"  ātrums – līdz 317 km/h

"  motors – "VW Bettle četru cilindru, 80 zirgspēki

Pati lidmašīna, neskaitot daudzos atsevišķu detaļu un instrumentu sūtījumus, maksājusi 16 000 dolāru.

          — Maijā es ceru izbraukt pļavā, — kā vienmēr optimistisks ir Kārlis Bēts, kurš savās mājās Rucavas pusē noņemas ar lidmašīnas būvi. Par 95 procentiem lidaparāts esot gatavs. Pērn rudenī Kārlis tam piemontēja svarīgāko detaļu — vabolītes četru cilindru motoru. Visu ziemu montēta kabīnes virsbūve un veikti citi, sīkāki darbiņi. Tomēr atlikušie pieci procenti darba būs tikpat grūti kā pirmie 95 — spriež lidaparāta būvnieks, jo "lieta kļūst nopietna".
          Līdz brīdim, kad divvietīgā "Sonex" amatieru lidmašīna varētu pacelties gaisā, vairs nav ilgi jāgaida. Un tas nozīmē, ka Kārlis būs sev sagādājis varenu dzimšanas dienas dāvanu, jo šogad viņam aprit apaļi 80.
          Lidaparātu Kārlis būvē jau divus gadus. Gandrīz katru dienu sešas septiņas stundas viņš pavada, kniedējot, skrūvējot, liekot klāt un ņemot nost. Arī Kārļa dzīvesbiedre Olga Dreiblathena reizēm tiek atrauta no stādīšanas, ravēšanas vai ēst gatavošanas, jo "galvenajam konstruktoram" vajadzīgs palīgs. Turklāt Olga ir lietpratēja — galu galā viņa daudzus gadus nostrādājusi "Liepājas metalurgā" par karstā metāla ievietotāju.
          Lidaparāta būvi Kārlis sāka 2003. gada septembrī ar domu, ka trijos mēnešos darbu pabeigs. Tomēr ne velti mēdz teikt: cilvēks domā, Dievs dara. Vispirms Kārli pievārēja gripa, tad viņš lauza kāju, bet pa vidu pietrūka vienas detaļas, otras, kāda instrumenta. Tas viss bija jāpasūta Amerikā, turpat, kur ražotas pārējās lidmašīnas daļas. Pēc tam jāgaida, bet, kad manta pienāca, tad izrādījās, ka tā nav īstā vai kaut kā vēl trūkst.
          — Un es taču strādāju cimdos! — smejas Kārlis, rādot baltus darba pirkstaiņus. — Tāpēc jau arī tik lēni iet uz priekšu. Bet citādi nevar — alumīnija detaļas nav tik gludas, un, strādājot bez cimdiem, Kārlis ne reizi vien sa­vainojis rokas ar sīkajām metāla skabargām.

Angārs, lidlauks un lidotāju klubiņš

          Kārļa "lidmašīnas rūpnīca" atrodas mazliet vairāk nekā 30 kilometrus no Liepājas, Kalnišķu ciema Tauriņu mājās. Pašam uzbūvēt lidmašīnu — tas ir viņa mūža sapnis, saka Olga. "Tauriņi" ir viņas tēva būvētas mājas, te Olga piedzima un uzauga. Kad viņai bija desmit gadu, Dumpju ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Tomēr viņi atgriezās, un Olga ir priecīga, ka tagad saimnieko tēva mājā.
          Ar "Tauriņiem" var lepoties — krāšņas puķudobes, gludi celiņi, nopļauts zāliens. Arī māja skaisti atjaunota, un nupat pabeigta pirtiņa. Bet dīķis vēl Olgas tēva rakts.
          Kārlis savu darbnīcu iekārtojis vecā šķūnītī. Olga saka — tikko lidaparāts būs gatavs, jauksim nost. Mazliet tālāk aiz šķūnīša jau slejas pusgatavs angārs labas klēts lielumā. Kārlis rāda arī savu nākamo lidlauku — lielu pļavu. Starp citu, kad atmodas laikos sapazinies ar Olgu un atbraucis ciemos uz "Tauriņiem", Kārlis vispirms novērtējis pļavu. — Uzreiz saskatīju tur skrejceļu .
          Pirmos pāris gadus tikai sapņojis, bet tad sācis taisīt ciet grāvjus. Rudens pusē Kārļa privāto skrejceļu esot iemēģinājis Liepājas lidostas priekšnieks Aldis Mūrnieks, kurš atlidojis palūkot, kā lidmašīnas būvētājam sokas. Jā, Kārlis nav nekāds pagrīdes darbonis — par viņa nodomu lidot ar paša būvētu lidmašīnu informēts arī Aviācijas departaments, un inspektori regulāri uzrauga Kārļa darbu. Lai dabūtu savai lidmašīnai numuru, Kārlim vispirms būs jātiek galā ar 40 ielidošanas stundām.
          -- Pārbaudīšu, vai 12,000 kniedes un viss pārējais labi turas kopā. Par lidošanu Kārlis neuztraucas — gaiss Latvijā esot "neapdzīvots", tāpēc lidot ir droši. Vispirms pamēģināšot pacelties no Liepājas lidostas, pēc tam no sava paša lidlauka. – Palidošu mazliet pa Latviju – līdz Kolkasragam un atpakaļ gar jūras krastu, lai nenomaldos.
          Vai lidmašīna var arī planēt? – Kārlim pajautā šoferis Dainis.
           "  Arī ķieģelis var planēt. Tikai ļoti slikti, – atsmej Kārlis. Tāpēc lidojot vienmēr galvā esot jāpatur doma: "Bet kur es nolaidīšos, ja motors apstāsies?"
          Kārlim ir tālejošas ieceres, kā likt lietā savu lidmašīnas būves pieredzi.
          Gribu uzmundrināt jaunus cilvēkus. Paņemšu dažu arī lidmašīnā līdzi – lai redz Tēvzemi no putna lidojuma.
          Kārlis jau izdomājis nosaukumu savam lidmašīnu būvētāju pulciņam – "Jaunie ērgļi". Kārlis gan necer uz pārāk lielu sekotāju pulku tuvākajā laikā, jo "tas prieks jau nemaz nav tik lēts". Koka propelleris vien maksā. 600 dolārus, bet, ja gribētu labāku, tad vēl tūkstotis klāt. Motoru Kārlis pircis par 4000 dolāriem, bet varēja arī divreiz dārgāku – tad pašam nebūtu jāliek kopā. Kārlis atzīst, ka otrreiz vairs neuzņemtos to darīt pārāk piņķerīgs un atbildīgs darbs. Pati lidmašīna, neskaitot daudzos atsevišķu detaļu un instrumentu sūtījumus, maksājusi 16,000 dolāru.
          Tomēr Kārlis ir apņēmies "Tauriņos" izveidot īstu amatieru lidotāju Meku. Šim nolūkam viņš noskatījis veco cūku kūtiņu. – Tur jāiekārto lidotāju klubs. Tie, kas jau izlidojuši, tur varēs iedzert kādu kokteili.

Pirmā alga pilotu kursiem

           Lidmašīnas mani interesē jau kopš puikas vecuma, kad vēl mācījos Rucavas skolā, stāsta Kārlis. – Bet tā ir lieta, kas maksā naudu. Tāpēc sapnis par lidošanu bijis jāatliek līdz brīdim, kad tiks pie naudas. Saņēmis pirmo algu, Kārlis to atdevis par pilotu kursiem. Tos sekmīgi pabeidzis 1956. gadā Kanādā.
          – Toreiz nevarēju būt profesionālis, jo nēsāju brilles. Taču lidošanu praktizēju, kad vien laiks un iespējas ļāva.
          Kārļa dzīves stāsts ir raibs kā dzeņa vēders: kā leģionārs viņš nokļuva Vācijā, tad kā bēglis – Anglijā. Tur pastrādājis ogļu raktuvēs un pēc trim gadiem aizbraucis uz savu sapņu zemi Kanādu. Izmācījies par elektronisko sakaru līdzekļu speciālistu un 26 gadu vecumā nokļuvis Ziemeļpolā. –Dabūju labu darbu amerikāņu firmā.
          Amerikāņi palūguši Kārli kādu gadu pastrādāt Eiropā. Galu galā viņš Vācijā, Francijā un Holandē pavadījis desmit gadus. Vācijā Kārlis arī apprecējies, bet pēc 20 gadiem, jau dzīvojot ASV, Sietlā, izšķīrās.
          Latviju Kārlis apciemoja bieži. Liktenīgajā 1994. gadā viņš uz savu dzimto zemi atbrauca jau trīspadsmito reizi.
          – Biju nopircis biļeti arī atpakaļceļam. Tā arī neizmantoju. 800 dolārus Kārlis toreiz pazaudēja, taču nu viņam ir Olga un iespēja būvēt savu sapņu lidmašīnu. Bet Liepājā. Kārlim dzīvo daudz radu – trīs māsas ar saviem bērniem un mazbērniem. Viņu vidū ir arī Kārļa māsasdēls uzņēmējs Andris Griģis, kuram Kārlis palīdzējis spert pirmos soļus biznesā. Par dzīvi Latvijā Kārlis saka: – Te var dzīvot gandrīz tikpat labi Amerikā. Ja tev ir mazliet naudas.
          Nu jau piecus gadus Kārlis Amerikā nav bijis. Iespējams, šogad, pēc tam kad būs iemēģinājis savu lidmašīnu, viņš brauks apciemot draugus.

_______________________________________________________________________
No: MĀJAS Viesis 19.05.2006   l. 22-23