Cēsu pulka izveidošanās un notikumi pirms kaujas pie Cēsīm 6. jūnijā
Latviešu karaspēka izveidošanās, kā zināms, iesākās uz Igaunijas teritorijas, ar Valmieras pulka formēšanu. Kaut gan Igaunijas valdība visādi sekmēja Latvijas karaspēka izveidošanu ziemeļos, tomēr pie pirms iespējas militārās organizēšanās darbs tika pārnests uz pašu latviešu zemi. Tā Cēsu pulks jau 21. maijā pārbrauca no Tērbatas uz Rūjienu; pulkā uz šo laiku bija 5 strēlnieku rotas un 1 ložmetēju rota. Bez tām dažādas nelielas komandas. Te par pulka komandiera palīgu iecēla kapteini Penci, par I bataljona komandieri kapteini Kalniņu, par II bataljona komandieri virsleitnantu Veidemani. Rūjienā vēl saformēja 6. un 7. rotu, kājnieku izlūku, sakaru un komandanta komandu. Pulkā, vēl Tērbatā atrodoties, izcēlās izsituma tīfa epidēmija, kādēļ aizbraucot no Tērbatas, tur nācās atstāt 96 slimus kareivjus un ap 80 cilvēku lielu komandanta komandu, gūstekņu apsardzībai. Cēsu pulka organizēšana, apgādāšana un apmācība norisinājās gan uz savas teritorijas, bet vēl grūtākos materiālos apstākļos nekā Valmieras pulka. Igauņu armijas vadība nebija paredzējusi tik strauju latviešu karaspēka daļu attīstību; pašas Igaunijas armijā arī daudz kā trūka, tādēļ tā nevarēja apmierināt visas mūsu vajadzības. Arī cilvēku sastāvs Cēsu pulkā bija vājāks nekā Valmieras pulkā, jo pēdējais labākos un stiprākos elementus bija ieskaitījis ierindā un ar tiem izgājis uz fronti. Cēsu pulkā ieskaitīja arī daudzus pārbēdzējus un gūstekņus, arī atbrīvotos latviešu tautības gūstekņus no igauņu koncentrācijas nometnēm. Tie, kas bija ieradušies šādā vai tādā ceļā no sarkanās armijas, bija galīgi izbadojušies un noskrandojušies. Minēto tīfa epidēmiju Tērbatā ari ienesa bijušie sarkanarmieši. Partizānu pulkā ieskaitītās 4. rotas vietā tagad saformēja jaunu 4. rotu, ņemot sastāvu no citām rotām. Neaizmirsīsim, ka labāk apmācītie instruktori un kareivji, kā arī spējīgākie virsnieki, plkv.-ltn. Dankera izmeklētie, no rezerves bataljona aizbrauca uz Liepāju. Sevišķi jūtams bija virsnieku trūkums; esošie bija jauni, nepiedzīvojuši. Šādos apstākļos saformētam pulkam bija vajadzīgs ilgāks laiks tā izveidošanai par spēcīgu kaujas vienību, bet kā tālāk redzēsim, tam jau jūnija pirmajās dienās bija jāiziet uz fronti un jāuzsāk ciņa ar jaunu stipru ienaidnieku vācu karaspēku.
Rūjienā pulks izdarīja galvenā kārtā taktiskās un šaušanas apmācības. Apģērbu ziņā pulks atradās apmēram tādā pašā stāvoklī, kā Valmieras pulks. Kareivji un instruktori valkāja savus privātos apģērbus un apavus, un uz kreisās rokas saiti ar nacionālām krāsām. Pie cepurēm jau bija piestiprinātas nacionālās valdības noteiktas kokardes uzlecoša saule ar trim zvaigznēm. Arī krievu uzplečus šinī pulkā vairs nevalkāja. Dienesta pakāpes virsniekiem, sākot ar pulka komandieri, bija redzamas uz zīmotnēm, piešūtām pie svārku apkakles. Kokardes un daļu zīmotņu pulks saņēmis Liepājas. Valmieras pulks, atrazdamies šinī laikā nemitīgās cīņās ar lieliniekiem, nebija vēl paspējis saņemt un uzlikt nacionālās armijas nozīmes. Apmācības kavēja lielais ieroču trūkums. Nebija neviena ložmetēja. Pulkvedis Zemitāns bija spiests jau 16. maijā pavēlēt Valmieras pulka komandierim no frontes izņemt vienu Luisa ložmetēju un Matsena pat šauteni un tos nosūtīt Cēsu pulkam uz Tērbatu apmācībām. Trūka arī sakaru un transporta līdzekļu. Uzturu un zirgiem barību tagad jau pulks saņēma no latviešu pagastiem. V. Gulbja vadībā darbojās rekvizīcijas komitejas, kuras norīkoja arī šķūtniekus karaspēka vajadzībām. Iedzīvotājiem klājās diezgan grūti, jo nesen te bija saimniekojuši lielinieki, atņemdami lopus un pārtiku, un tagad vēl no nelieliem pārpalikumiem bija jādod savam karaspēkam un arī gūstekņiem. Karavīri ļoti sāpīgi izjuta tabakas trūkumu, jo tā še gandrīz nebija atrodama. Drīz Rūjienas tuvumā ieradās arī brigādes štābs un apmetās Koņu muižā, 8 klm ziemeļos no Rūjienas pilsētas. Pulka veselības stāvoklis bija neapmierinošs, atkal parādījās izsituma tīfs. Neskatoties uz pulka ārsta kapteiņa P. Kalniņa enerģiskiem pretsoļiem, slimība gāja plašumā, kādēļ 5. un 6. rotu nācās izolēt, ieliekot tās pilnā Šastāvā karantīnā. Uz maija mēneša, beigām pulka sastāvs jau bija vājāks nekā pēdējā laikā Tērbatā: četras, rotas slimoja ar tīfu. Papildinājumi gan nemitīgi pienāca, bet tie nebija apmācīti un apģērbti, apauti un apbruņoti. Tagad operatīvā ziņā Cēsu pulks bija pakļauts 3. igauņu divīzijas komandierim. Šo divīziju komandēja piedzīvojis bijušās Krievijas armijas ģenerālis Peders, bet viņa štāba priekšnieks bija pulkvedis-leitnants Rēks, jauns, straujš un enerģisks virsnieks. Rūjienā atradās arī 6. igauņu kājnieku pulka štābs ar savu komandieri kapteini Tallo.
Pēc Rīgas zaudēšanas, lielinieku fronte galīgi izjuka un tie nekārtībā bēga austrumu virzienā. Lai gūtu pār ienaidnieku paliekošu uzvaru, bija nepieciešami nekavējoties pastiprināt igauņu-latviešu spiedienu. Vēl 20. maijā sarkanie ar pietiekošiem spēkiem ieņēma rajonu Jaunā muiža-Vijciems ar krievu 94. pulku; Strenčos atradās 4. latviešu sarkanais strēln. pulks; Sedas upes kreiso krastu līdz Ramniekiem apsargāja 11. latviešu sarkanais str. pulks un tālāk līdz Burtnieku ezeram 9. sarkanais latviešu str. pulks. Rencēnu muižā, rezervē, stāvēja Valmieras sarkanais brīvprātīgo bataljons, bet Grunduļu muižā. sarkanās kavalērijas II diviziona 1. eskadrons. Uz rietumiem no Burtnieku ezera caur Vecāti, Jaunati un Staiceli līdz Ainažiem, pozīcijas ieņēma 7. latviešu sarkanais strēlnieku pulks, kura rezervē atradās internacionālā un sapieru rota Ainažu rajonā. Matrožu daļas ieņēma Salacgrīvu, bet jūrmalu no Salacgrīvas līdz Carnikavai uzraudzīja, II kavalērijas diviziona 2. eskadrons.
Pēc Rīgas krišanas lielinieki mēģināja nodibināt jaunu fronti Gaujas kreisā krastā, no Strenčiem līdz Siguldai un no turienes caur Allažiem un Rembati līdz Skaistkalnei. Vecajās pozīcijās līnijā Ainaži-Seda-Strenči pagaidām palika lielinieku arjergardi. Ar šo ari izskaidrojams, ka igauņu 6. pulka skolnieku rota ar bruņoto automobiļu palīdzību 26. maijā viegli ieņēma Valmieru. Pēc Valmieras ieņemšanas igauņu daļas turpināja vajāt ienaidnieku Smiltenes un Limbažu virzienā.
25. maijā Rūjienā notika mūsu un igauņu vadības kopēja apspriede par jauno stāvokli frontē. Šinī apspriedē piedalījās igauņu. 3. divīzijas komandieris ģenerālis Peders ar savu štāba priekšnieku plkv.-ltn. Rēku. Principā vienojās, ka Cēsu pulkam jādodas dienvidaustrumu virzienā un jāpiedalās atejošā ienaidnieka vajāšanā. Uz 1. jūniju igauņu 3. divīzija atradās līnijā Dikļi-Valmiera-Vijciems, bet viņas avangardi Limbažos un Smiltenē.
Tā kā tanī laikā Valmieras pulks un igauņu 2. divīzijas daļas vajāja ienaidnieku Vecgulbenes-Krustpils virzienā, tad pabalstot šo operāciju, igauņu armijas virspavēlnieks nakti uz 2. jūniju uzdeva arī 3. igauņu divīzijai ar 3. un 6. kājnieku pulku un 4 baterijām, pulkveža-leitnanta Rēka vadībā, doties no, Smiltenes caur Dzērbeni, Vecpiebalgu un Pļaviņām uz Krustpili.
27. maijā. Ziemeļlatvijas partizānu pulks (pareizāki sakot, nākošā pulka kadrs, apmēram 125 kājnieki un 30 jātnieku, kuri bija izdalīti no Cēsu pulka), kapteiņa Aparnieka vadībā no Rūjienas izgāja uz Valmieru.
29. maija rītā arī Cēsu pulks devās ceļā caur Rencēniem uz Valmieru. Pulkam nebija pietiekoši transporta līdzekļu, tādēļ vezumu vietā bija jāsapulcina šķūtnieki. Pulks Valmierā ieradās 30. maija vakarā. Tā kā lielinieku daļas un dažādas komitejas vēl atradās Cēsīs, tad Partizānu pulkam un 1. rotai pulka komandieris uzdeva tūliņ doties uz Cēsīm. Šīs daļas nakts gājienā, caur Rubenes mācītāja muižu un Lenču muižu tuvojās Gaujai. 30. maija rītā 1. rota pārcēlās pār Gauju pie Lenču pārceltuves, bet Partizānu pulks pie Raiskuma. Lielinieku atliekas bez pretošanās atstāja pilsētu un sāka bēgt.
Cēsu pulka gājiens uz Valmieru ar orķestri priekšgalā, atstāja uz iedzīvotājiem lielisku iespaidu. Orķestris spēlēja tautiskus motīvus un pārmaiņus karavīri skandināja tautas dziesmas. Iedzīvotāji salasījās gar ceļiem, un saņēma savus nacionālos karavīrus ar gavilēm. Valmierieši pulku apbēra ar puķēm un sajūsmināti apsveica.
Visas pazīmes rādīja, ka ienaidnieks atstājis Valmieru lielā. steigā; pasta kantorī mētājās uz grīdas veselas pakas nenosūtītu vēstuļu, kuras izlasot, atklājās paniskais noskaņojums sarkanarmijā. Tā kā Gaujas tilts bija nodedzināts tad varēja domāt, ka uz Gaujas krastiem ienaidnieka arjergardi mēģinās aizturēties, lai dotu laiku atkāpties galvenie spēkiem un dažādām komitejām. Valmierā bija ieradušies četri, it kā atvaļinājumā atbraukuši Landesvēristi. Viņi nebija pieteikušies komandantūrā pie kapteiņa Bankina, izvairījās dot skaidras atbildes un ar savu uzvešanos modināja šaubas par viņu nolūkiem, kādēļ tos aizturēja.
Saskaņā ar līgumu, tagad latviešu daļām vajadzēja iziet no igauņu virspavēlnieka padotības, bet ārkārtīgie notikumi attīstījās tik straujā tempā, ka igauņu-latviešu militārās savienības līgums automātiski turpināja eksistēt.
Šinī laikā Valmieras pulks jau bija izgājis cauri Alūksnei un ar kaujām vajādams atkāpjošos ienaidnieku, tuvojās Vecgulbenei.
Lai paātrinātu lielinieku atiešanu no Vidzemes vidienes un tādā kārtā palīdzētu Valmieras pulkam, brigādes komandieris pēc apspriedes ar Cēsu pulka komandieri, nolēma pēdējam dot uzdevumu, virzoties plašā frontē, ieņemt līniju starp Krustpili un Lubānas ezeru, nodibinot sakarus pa kreisi ar Valmieras pulku, bet pa labi ar lietuviešiem, par kuriem domāja, ka tie darbojas Augškurzemē. Pulkvedis-leitnants Berķis, izpildot šo lēmumu, bija nodomājis iet no Valmieras trijās kolonnās; ar kreiso kolonnu caur Raunu, Jaunpiebalgu, Cesvaini un Lubānu uz Varakļāniem; ar vidējo (pulka galvenie spēki, bez 2. rotas) caur Cēsīm, Dzērbeni, Vecpiebalgu un Madonu uz Atašienes staciju; labajā kolonnā nozīmēja kapteiņa Aparnieka partizānus ar maršrutu: Cēsis, Nītaure, Ērgļi, Pļaviņas un Krustpils.
Kreisā kolonnā nozīmētā 2. rota, virsleitnanta Kalniņa vadībā, jau 31. maijā devās ceļā. Tai bija pavēlēts veikt uzdevumu pēc iespējas ātrāk, braucot ar šķūtniekiem, bet pārtiku un elpai iegādāties. rekvizīcijas ceļā; sakarus ar pulka štābu tā kārtīgi uzturēja ar šķūtniekiem. Ari citas pulka vienības pulka komandiera vadībā, virzīdamās pa Gaujas labo krastu, pārgāja Gauju pa Raiskuma tiltu, ko uz ātru roku izlaboja un 1. jūnija pievakarē ienāca Cēsīs. Tobrid Cēsīs jau atradās 1. rota, partizāni un pulkveža Baloža brigādes atsevišķā kavalērijas diviziona I. eskadrons, kas Cēsīs bija ienācis arī 1. jūnijā no Limbažiem.
Kreisā kolonna 1. jūnija rītā bija sasniegusi Raunu un no turienes ziņoja, ka pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem, ienaidnieks esot Jaunpiebalgā. Bez tam rotas izlūki esot sastapuši vācu jātniekus, kuri atjājuši no Rīgas puses un apmetušies dienvidos no Raunas.
To priekšnieks esot solījies rīt doties uz Cesvaini. 2. rotas komandierim tika uzdots turpināt vajāt ienaidnieku Raunas, Jaunpiebalgas, Cesvaines un Lubānas virzienā.
2. jūnijā Cēsīs ieradās arī Ziemeļlatvijas brigādes štābs. Pulka komandieris plkv.-ltn. Berķis 1. jūnijā pavēlēja kapteinim Aparniekam ar savu partizānu pulku, kas sastāvēja no kājnieku nodaļas virsl. Sirka vadībā un jātnieku nodaļas kapt. Jurkas vadībā, vajāt ienaidnieku virzienā : Cēsis, Dzērbene, Jaunpiebalga līdz Ļaudonai, kur nodibināt sakarus ar Valmieras pulku. Iziet no Cēsīm 2. jūnijā. Partizānu pulks nebija apgādāts ar transporta līdzekļiem, kādēļ tas devās ceļā ar šķūtniekiem 2. jūnija pēcpusdienā.
Plan-Dubrovska eskadronam izlūkot un vajāt ienaidnieku divos virzienos : 1) Cēsis, Kosa, Cesvaine; 2) Cēsis, Ieriķi, Menģele, Koknese, Krustpils. Uzdevumu izpildīšanu iesākt 3. jūnija rītā.
Arī vidus kolonnai vajadzēja iziet no Cēsīm 3. jūnijā, bet tad pienāca liktenīgas ziņas, kas izjauca nodomātus un jau iesāktus lielinieku vajāšanas plānus.
2. jūnija vakarā Ieriķu stacijas priekšnieks Jansons telefonēja brigādes štābam Cēsīs, ka stacijā iebraucis apbruņots vācu ešelons, un pieprasot laist to tālāk uz Cēsīm. Brigādes štāba priekšnieks, kas bija pie telefona, lika paziņot ešelona priekšniekam, ka Cēsis ieņem latviešu karaspēks un ka vācu karaspēka iebraukšana šeit nav vēlama. Pēc kāda laika no Ieriķiem pa telefonu ziņoja, ka Cēsīs vēlās iebraukt ne ešelons, bet gan vācu karaspēka delegācija. Tās iebraukšanai brigādes komandieris piekrita. Vācu ešelona braukšana uz Cēsīm likās aizdomīga, jo nevarēja pielaist, ka tie nezinātu par latviešu un igauņu kara darbību ziemeļos (Pie ģenerāla Golca štābā Liepājā atradās igauņu virspavēlnieka štāba militārais pārstāvis, kurš Golcu pastāvīgi informēja par notikumiem ziemeļos.) Brigādes komandieris, nebūdams pārliecināts, ka delegācijas vietā neierodas viss ešelons, pavēlēja ar vienu rotu ieņemt Cēsu staciju, bet dzelzceļa sliedes, pāris kilometru uz dienvidiem no Cēsīm, izjaukt. Staciju ieņēma 3. rota, bet tā nespēja izjaukt ceļu, kad stacijā, jau iebrauca bruņota lokomotīve ar diviem vagoniem, kuros atradās vairāki virsnieki un 2030 apbruņotu kareivju ar diviem ložmetējiem. 3. rotas patruļa kareivjus no vagoniem neizlaida, bet 3 virsniekus pavadīja uz brigādes štābu. Šinī laikā no ziemeļiem iebrauca arī igauņu bruņotais vilciens, jo tilts pie Strenčiem jau bija izlabots. Igauņu vilciens atstāja uz vāciešiem lielu iespaidu tas demonstrēja Latviešu un igauņu vienību. Virsnieki izrādījās no Landesvēra, ar ritmeistaru fon Jēnu priekšgalā. Viņš paskaidroja, ka no Rīgas esot izgājušas četras kolonnas ar uzdevumu sasniegt Krustpili., Lubānas ezeru, Balvus un Liepnu. Brigādes štābs ritmeistaram Jēnam paskaidroja latviešu un igauņu frontes stāvokli, aizrādot, ka lielinieki atkāpjas, un ka latviešu Cēsu grupa dodas pakaļ tiem dienvidaustrumu virzienā. Landesvēra grupas turpretim, virzīdamās ziemeļaustrumu virzienā, šķērso latviešu vienību aizmuguri, kas nav vajadzīgs, ne ari pielaižams. Ja Landesvērs patiešām grib cīnīties pret lieliniekiem, tad tam no Rīgas jāoperē austrumu virzienā. Brigādes vadība lūdza ritmeistaru paziņot stāvokli ari minētām 4 kolonnām un lūgt tās apturēt virzīšanos, kamēr Landesvēra štābs (tā sauktais oberštābs), nebūs nokārtojis attiecības ar latviešiem. Ritmeistars Jēna likās izbrīnījies par jaunām ziņām un, apsolījies informēt savu štābu, aizbrauca atpakaļ uz Ieriķiem.
Brigādes vadība par notikušo nekavējoties ziņoja igauņu armijas virspavēlniekam pulkvedim Laidoneram, kā arī 2. un 3. divīzijas komandieriem. Virspavēlnieku lūdza arī nozīmēt pilnvaroto sarunu vešanai 3. jūnijā plkst. 8,00, kā par to bija norunāts ar ritmeistaru Jēnu.
Vācu laušanās ziemeļu virzienā izsauca brigādes štābā pamatotas aizdomas, ka vāciešiem un Niedras valdībai ir prātā nevis lielinieku galīga izdzīšana no Latvijas, bet gan vācu nostiprināšanās Baltijā. Tādēļ brigādes vadības atmeta nodomu par visa Cēsu pulka gājienu uz austrumiem un tā vietā tika sperti soļi Cēsu nodrošināšanai pret nejaušu vācu uzbrukumu. Tanī pašā vakarā Plan-Dubrovska eskadrons saņēma jaunu uzdevumu doties uz Drabešu muižu, bet 1. rotas nelielai kājnieku nodaļai, pastiprinātai ar vienu pat šauteni un vienu velosipēdu, ieņemt Raiskuma tiltu, kur organizēt apsardzību. Eskadronam uzdeva novērot vācu kustības no Ieriķu puses.
Tā kā 1. rotas karavīriem citu militāro pazīmju, kā nacionālā kokarde un saite nacionālās krāsās uz piedurknes nebija, tad, lai Izvairītos no pārpratumiem, štāba priekšnieks tiem izdeva apliecības, kurās bija sacīts, ka sveša karaspēka pāriešanai pār tiltu vajadzīga brigādes štāba atļauja, bet ja kāda karaspēka daļa to neievēros, tad ar to rīkosies kā ar ienaidnieku. Ziņas par vispārējo stāvokli un 2. jūnija notikumiem brigādes štābs caur Plan-Dubrovska eskadronu nosūtīja arī pulkvedim Balodim uz Rīgu. Igauņu virspavēlnieks pilnvaroja sarunu vešanai sava štāba pulkvedi-leitnantu Rinķu un atmainīja nodomāto 3. divīzijas sūtīšanu austrumu virzienā, pagaidām to atstājot uz vietas.
3. jūnija rītā sarunu vedēji no Landesvēra Cēsīs neieradās. Plkst. 11,00 pie Raiskuma tilta pienāca 2 Landesvēra švadroni ar 2 lielgabaliem (vāci Landesvēra trieciena daļas rotas un eskadronus sauca par švadroniem). Pienākušie bija 3. jātnieku un 5. kājnieku švadrons, kapteiņa Manteifela vadībā. Tilta sardze viņam uzrādīja minēto dokumentu un aizrādīja, ka bez brigādes štāba atļaujas tilta pāriešana aizliegta. Kapteinis Manteifels, nepiegriezdams sardzei nekādu vērību, pārveda savas daļas pār tiltu un ieradās Cēsīs, kur visi apstājās, uz tirgus laukuma. Turpat Baltijas viesnīcā atradās arī brigādes un pulka štābs. Kapteinis Manteifels ar dažiem virsniekiem iegāja brigādes štābā, bet daži kareivji uz apkārtējo māju sienām sāka uzlipināt un izdalīt iedzīvotājiem Niedras uzsaukumus. Uz štāba priekšnieka jautājumiem, kādēļ viņš nav ņēmis vērā tilta sargu brīdinājumu un patvarīgi ienācis pilsētā, kapteinis Manteifels atbildēja, ka viņu gan esot apturējuši kādi apbruņoti privāti cilvēki, parādīdami kādu papīru, bet viņš tos neesot uzklausījis. Viņš Cēsīs esot ieradies uz oberštāba pavēli. Štāba priekšnieks aizrādīja, ka Cēsīs jau esot latviešu brigādes daļas, un ka tam tāpēc jāatstāj Cēsis un jāaiziet uz Kārļu muižu. Kapteinis Manteifels atbildēja, kā viņam ne prātā nenākot atstāt Cēsis, viņš pils tornī esot jau licis uzstādīt radiotelegrāfu. Tad kāds virsnieks steidzīgi paziņoja Manteifelim, ka latviešu daļas esot aplenkušas tirgus laukumu un māju logos uzstādījušas ložmetējus. Manteifels likās ļoti pārsteigts, mainīja savu bravurīgo izturēšanos un apsolījās tūliņ doties uz Kārļu muižu. Nedaudz minūtēs vāci sapulcējās un aizgāja Kārļu muižas virzienā. Pulka komandieris, redzēdams vācu draudošo uzstāšanos, patiešām bija pavēlējis ieņemt tirgus laukuma apkārtējās mājas un uzstādīt pat šautenes ar tādu aprēķinu, lai viss tirgus laukums būtu zem uguns.
Pēc Landesvēra aiziešanas, brigādes komandieris, pulkvedis Zemitāns, saņēma no igauņu virspavēlnieka divas telegrammas, kurās bija paskaidrots, ka igauņu un latviešu operācijām vajadzīga brīva dzelzceļu satiksme pa līniju no Valkas uz Ierikiem un no Ieriķiem uz Vecgulbeni, kādēļ viņš nevarot pielaist uz šiem dzelzceļiem ne vācu, ne landesvēristu rīcību. Bija ari uzdots ieņemt minētās dzelzceļa līnijas un Ieriķu mezglu ar bruņotiem vilcieniem, un bez tam Gaujas ziemeļkrastu no ietekas jūrā līdz Siguldai un tālāk līniju Nītaure, Vecpiebalga, Jaungulbene,
Šo stratēģiskā ziņā svarīgo pavēli nevarēja izpildīt. Īstie vācu nodomi vēl nebija galīgi noskaidrojušies, bet viņu bruņotās daļas jau ieņēma Ieriķu dzelzceļa mezglu. Brigādes štābam bija skaidrs, ka bez bruņotas sadursmes vācus piespiest atstāt staciju nevarēs. Igauņu armijas virspavēlnieka pavēle arī nebija domāta bruņotu konfliktu radīšanai no mūsu puses. Jaunradušies apstākļi politiskā ziņā bija ļoti svarīgi; vajadzēja sīki informēt par tiem Sabiedroto pārstāvjus Baltijā.
Pulka komandieris vācu izturēšanos uzskatīja par draudošu, kā-dēļ izdeva rīkojumu Cēsu aizsardzībai: Plan-Dubrovska eskadronu atstāja Drabešu muižas rajonā, bet 3. jūnija vakarā 3. rotu ari izsūtīja uz Drabešu muižu ar uzdevumu abām vienībām izlūkot un novērot vācus Kārļu muižas un Vidzemes šosejas virzienā. Kājnieku izlūku komandu nosūtīja uz Putru mājām ar tādu pašu uzdevumu. Visas vācu vienības, kas virzītos uz ziemeļiem, bija jāaptur, bet to priekšnieki jānosūta uz Cēsīm. 2. rotas gājienu neapturēja, bet ļāva tai iet nozīmēto ceļu. Šodien tā bija sasniegusi Drustus, nesastapdama lielinieku pretošanās. Arī Partizānu pulkam pavēlēja turpināt saņemtās pavēles izpildīšanu. Ar minēto daļu aiziešanu austrumu virzienā, Cēsu pulka spēki pie Cēsīm krietni pavājinājās. Plkst. 23,30 štābā ieradās igauņu pilnvarotais, 3. divīzijas štāba priekšnieks pulkvedis-leitnants Rēks. Viņš pievienojās brigādes štāba lēmumam izvairīties no sadursmēm ar vāciešiem, pēc kam kopīgi izstrādāja un 4. jūnijā plkst. 6,05 nosūtīja šādu ultimatīvu priekšlikumu
a) Rīga. Baltijas zemessargu priekšniekam Fletcheram.
b) Ritmeistaram Jēnam, Ieriķos.
c) Kapteinim Manteifelim, Kārļu muižā.
Līdz, kamēr noskaidrosies attiecības starp Igaunijas un tām Latvijas karaspēka daļām, kas operē Ziemeļlatvijā un atzīst Ulmaņa valdību, un tām karaspēka daļām, kas virzās no Rīgas, Igaunijas virspavēlnieks noteic šādu robežlīniju: Gaujas upe no grīvas līdz Siguldai, bet no turienes tālāk caur Nītauri un Vecpiebalgu līdz Jaungulbenei.
Lai izvairītos no nopietniem pārpratumiem, visām karaspēka daļām, kas virzās no Rīgas puses, un ir pārgājušas norādīto līniju, lieku priekšā atiet aiz šīs līnijas 12 stundu laikā no šī dokumenta saņemšanas brīža. Par izpildīšanu lūdzu nekavējoties ziņot.
Šo ultimātam parakstīja plkv.-ltn. Rēks, kā Igaunijas karaspēka virspavēlnieka pilnvarotais, un pulkvedis Zemitāns, kā Ziemeļlatvijas karaspēka pavēlnieks. Tanī pašā dienā plkst. 10,37 štābs saņēma kapteiņa Manteifeļa atbildi, ka viņš nevarot izpildīt prasību par atiešanu, iekams neesot saņēmis par to pavēli no attiecīgas priekšniecības, un ka viņš cerot, ka termiņu 12 stundas skaitīšot no tā laika, kad priekšlikums būšot nonācis majora Fletchera rokās.
Par notikumiem Cēsu rajonā brigādes štābs paziņoja arī pulkvedim Balodim Rīgā, lūdzot to no savas puses informēt Anglijas, Francijas un Z. A. S. valstu pārstāvjus un nodot tiem lūgumu dot rīkojumu vācu karaspēkam nekavējoties iziet no Ziemeļlatvijas un Rīgas aiz līnijas Ragaciems-Kalnciems-Dalbe-Jaunjelgava un tad tālāk gar Daugavu.
4. jūnija rītā mūsu 3. rota ziņoja, ka vāci sagūstījuši un aizveduši sev līdzi uz Kārļu muižu vienu kareivi, kas atradies posteni, dienvidos no Putras mājām. Vāci šorīt izveda arī demonstratīvas taktiskās apmācības (ar kaujas šaušanu) Āraišu mācītāja muižas apkaimē. Pēcpusdienā pulka komandieris I bataljona komandierim, kapteinim Kalniņam, pavēlēja ar 7. rotu ieņemt aizstāvēšanas pozīcijas pie Līvu pagasta nama un Veišariem.
Lai palielinātu pulka cilvēku sastāvu, tad Cēsīs pasludināja cilvēku mobilizāciju. Pulkā iestājās arī lielāks skaits brīvprātīgo. Ziņa par vācu iebrukumu Ziemeļlatvijā, sevišķi sajūsmināja studentus un skolu jaunatni cīņai ar veco ienaidnieku. Vecāko klašu audzēkņi savu direktoru, Valmieras ģimnāzijas Adamoviča, bet Cēsu L. Auseja iespaidoti, kuplā skaitā pieteicās Cēsu pulkā, kā brīvprātīgie. No Valmieras 90 skolnieku, bet no Cēsīm 38 skolnieki ieskaitīja pulkā, kur (virsleitnanta Grīna vadībā) 5. jūnijā saformēja 8. rotu. Šī rota līdz pat rudenim saucās par Cēsu pulka skolnieki rotu. Šim patriotiskajam jaunatnes solim bija ļoti liela morālā nozīme; tas pacēla iedzīvotājos nacionālās kopības sajūtu un noderēja kā spilgts pašuzupurēšanās piemērs, topošās brīvās Latvijas labā. Skolnieki vispirms cītīgi ķērās pie šaušanas mācībām, lielākai daļai no viņiem šautene pirmo reizi nāca rokās. No brīvprātīgiem un samobilizētiem no jauna saformēja 9. rotu un papildināja 4. rotu.
4. jūnijā vēlu vakarā Cēsīs ieradās divi Landesvēra virsnieki, leitnants Šīmans vācu armijas tērpā un Leitnants Sīvers krievu tērpā. Tie uzdevās par Landesvēra pilnvarotiem, bet kā viņiem nebija rakstiskas pilnvaras, tad viņus lūdza aizbraukt atpakaļ pēc pilnvarām. Plkv.-ltn. Rēks ar šiem virsniekiem nosūtīja divas vēstules, adresētas majoram Fletcheram, Landesvēra komandierim. Vienā vēstulē viņš atgādināja, ka viņš, pilnvarota persona, licis priekšā izvest Landesvēra vienības aiz Igaunijas armijas virspavēlnieka noteiktās līnijas, un ka Landesvēra priekšnieks nav devis uz to nekādu atbildi nedz rakstisku, nedz caur pilnvarotām personām. Atbildes termiņš notecējis 4. jūnijā plkst. 24,00. Tālāk viņš paziņoja, ka ja pēc plkst. 12-tiem 5. jūnijā vācu vai Landesvēra vienības vēl atradīsies šaipus minētās līnijas, tās tiks uzskatītas par ienaidnieka karaspēka daļām. Sarunu vešanai viņš lūdza izsūtīt personas ar attiecīgām pilnvarām tikai tad, ja Landesvērs būs atvilkts aiz noteiktās līnijas.
Otrs vēstulē plkv.-ltn. Rēks izteica protestu pret slepkavībām un laupīšanām, ko Landesvēra izdarījis Ziemeļlatvijā, un pret Ieriķu stacijas uzspridzināšanu. Šinī vēstulē tika arī oficiāli paziņots, ka Ziemeļlatvijas brigāde, pulkveža Zemitāna vadībā, atrodas Igaunijas armijas virspavēlnieka padotībā un kā pulkvedis Zemitāns izved mobilizāciju ar ministru prezidenta Ulmaņa un Igaunijas virspavēlnieka piekrišanu; tādēļ mobilizācijas noliegšana no Fletchera puses ir Ulmaņa un igauņu armijas virspavēlnieka tiesību ierobežošana, t.i. nelikumīga rīcība. (Pēdējais aizrādījums attiecās uz gadījumiem, kur Fletchers Niedras vārdā bija noliedzis mobilizāciju Ziemeļlatvijā.)
5. jūnija rītā izlūku komandas priekšnieks ziņoja, ka vācu daļas no Kārļu muižas vakarvakarā aizgājušas Ieriķu virzienā. Muižā atrasti no vāciešiem nošauti cilvēki. Ari Plan-Dubrovskis ziņoja par vācu atiešanu no Kārļu muižas un Āraišu mācītājmuižas. Vēlāk pārbaudīja šīs ziņas un konstatēja, ka vāci atrodas Kupuru un Melturu mājās, pie kam Melturu tilts aizbarikādēts un tur novietoti ložmetēji. Šorīt pienāca arī igauņu 3. divīzijas komandiera telegramma, kurā paziņoja, ka igauņu 3. pulka iecirkņa tuvumā parādījušies vāci. Viņš deva arī no savas puses aizrādījumu, nelaist vācus tuvāk par 15 klm pie mūsu karaspēka novietojuma.
Līdz plkst. 12,00, kad izbeidzās Landesvēram dotais termiņš nepienāca nekāda atbilde.
Cēsīs iebrauca 2. un 4. igauņu bruņotais vilciens ; ar tiem ieradās Savienoto Valstu militārais pārstāvis Tallinā, kapteinis Dawleys, ar nolūku informēties, kas te notiek.
Šodien pienāca ziņas, ka vāci posta dzelzceļu līniju uz ziemeļiem no Ieriķiem.
No Ieriķiem telefonēja,, ka Landesvēra komandiera, majora Fletchera, pilnvarotie sarunu vedēji esot izbraukuši no Rīgas ar auto, un ka viņi lūdz satikšanos pie Āraišiem. Plkv.-ltn. Rēks saskaņā ar igauņu virspavēlnieka direktīvām atbildēja, ka sarunas var notikt tikai pēc tam, kad Landesvērs un vāci būs atstājuši Ieriķus. Lai noskaidrotu stāvokli un pārliecinātos, vai vāci atstājuši Ieriķus, plkst. 13,45 ar abiem bruņotiem vilcieniem izbrauca plkv.-ltn. Rēks, plkv.-ltn. Ozols un amerikāņu militārais pārstāvis kapteinis Dawley's. Āraišu stacijā viņi sastapa no Rīgas automobilī atbraukušos pulkveža Baloža brigādes plkv.-ltn. Bolšteinu un kapteini V. Beķeri.( Tagad noskaidrojās, ka majora Fletchera pilnvarotie nebija. ieradušies. Plkv.-ltn. Bolšteins un kapt. V. Beķers bija pulkveža Baloža sūtīti sakaru nodibināšanai ar Ziemeļlatvijas karaspēku vadību.)
Viņi iekāpa bruņotā vilcienā, kur no. tika abpusēja informēšanās. Vilcieni brauca lēnā gaitā. Pirmajam vilcienam sekoja otrs ceturtdaļu klm attālumā. Kad priekšējais vilciens tuvojās Amatas tiltam, tam pieskrēja sargs un ziņoja, ka vāci pie tilta rakuši un kaut ko darījuši, laikam to minierējuši. No pirmā vilciena izsūtīja izlūkus apskatīt tiltu. Kad izlūki apskatīja
tiltu un no tā apakšas izvilka mīnas, no mežmalas viņpus tilta vāci atklāja uguni un ievainoja vienu igauņu seržantu un nošāva vienu virsnieka vietnieku. Pēc tam no tuvējā meža šaipus tilta iznāca landesvēristu strēlnieku ķēde un mēģināja ielenkt otro igauņu vilcienu. Tas atklāja artilērijas un ložmetēju uguni un izklīdināja uzbrucēju. Pēc tam bruņotie vilcieni plkst. 20,00 atgriezās Cēsīs.
Kad brigādes štābs un plkv.-ltn. Rēks ieradās Cēsīs, izrādījās, ka saņemta jauna telefonogramma, adresēta Igaunijas armijas virspavēlnieka pilnvarotam no Latvijas ministru prezidenta (Niedras) un Landesvēra komandiera pilnvarotā Jūlija Šīmaņa. Viņš paziņoja, ka noteikumi, pie kādiem Latvijas ministru prezidenta (Niedras) kabinets ir ar mieru vest sarunas ar Igaunijas virspavēlnieku, tikšot nodoti 5. jūnijā pilnvarotai personai Ieriķu muižā.
Ja līdz plkst. 8,00 neviena persona neieradīšoties pēc minētiem noteikumiem, tad viņi pieņemot, ka Igaunijas armijas virspavēlnieku viņu noteikumi neinteresējot, un speršot attiecīgus soļus.
Pie Amatas tilta Landesvērs pirmais bija iesācis kara darbību, bez brīdināšanas un iepriekšējām sarunām, atklādams uguni uz bruņoto vilcienu izlūkiem un mēģinādams ielenkt bruņotos vilcienus. Viena igauņu karavīra dzīvību vāci jau bija izdzēsuši, otru karavīru ievainojuši; prasību atiet aiz noteiktās līnijas arī nebija izpildījuši, bet gan aizveduši gūstā vienu sargposteņa kareivi un noslepkavojuši dažus latviešus. Pie šādiem apstākļiem plkv.-ltn. Rēks neatrada par iespējamu sūtīt kādu personu uz Ieriķu muižu pēc noteikumiem, tādā kārtā pastiprinādams, ka agrāk uzstādītā prasība vāciešiem atiet aiz norādītās līnijas: Gaujas grīva, Gauja līdz Siguldai, Nītaure, Vecpiebalga, Jaungulbene, paliek spēkā. Par notikušo paziņoja igauņu armijas virspavēlniekam, kurš pulkveža-leitnanta Rēka rīcību atrada par pareizu un vēlreiz aizrādīja, ka dzelzceļu mezgls Ieriķi un dzelzceļa līnija Ieriķi-Gulbene nepieciešama kara darbībai pret lieliniekiem.
Šā, mērķa sasniegšanai igauņu virspavēlnieks pilnvaroja 3. divīzijas vadību izlietot visus iespējamos līdzekļus, neizslēdzot ieročus.
Vēl dienā, īsi pēc bruņoto vilcienu atiešanas, nelikumīgās Niedras valdības kara ministrs Vankins sarunājies no Ieriķiem pa telefonu ar Cēsu pulka komandieri, pulkvedi-leitnantu Berķi, paziņodams viņam noteikumus, pie kādiem cēsnieki, pēc savas maldināšanās nožēlošanas, varētu tikt amnestēti un uzņemti Latvijas armijā!
Cēsu pulka komandieris, pēc dažām asām atbildēm Vankinam, pārtrauca sarunu. Pulkvedis Zemitāns par radušos stāvokli paziņoja arī tām pulkveža Baloža brigādes vienībām, kuras bija ienākušas Ziemeļlatvijā.
Apsverot visus notikumus pie Cēsīm no 2.5. jūnijam, bija jānāk pie slēdziena, ka nelikumīgā Niedras valdība, vācu iespaidota, apzinīgi uzsākusi kara darbību pret Latvijas likumīgo valdību un igauņu karaspēku.. Tādēļ Cēsu pulkā drudžaini strādāja, apbruņojot un sakopojot vienībās visus, kas vien spējīgi nest ieročus. Vakarā apbruņoja jaunsaformēto 8. skolnieku un 9. rotu, bet 6. jūnija rītā arī nelielas brīvprātīgo un ugunsdzēsēju komandas. Igauņu 3. divīzijas komandieris Cēsu pilsētas aizstāvēšanu uzdeva Cēsu pulka komandierim plkv.-ltn. Berķim.